Dažādie (pat ikdienišķie) mehāniskie, fizikālie, ķīmiskie, bioloģiskie un sociāli psihogēnie etioloģiskie faktori var darboties patogēni, ja tie pārsniedz organisma adaptācijas spējas vai organisma reaktivitāte ir izmainīta. Turklāt zinātniski tehniskā progresa rezultātā mūsu gadsimtā radīti organismam īpaši kaitīgi, t. s. ekstremālie faktori (jonizējošā radiācija, pārslodze, bezsvara stāvoklis, hiperbārija u. c.), pret kuriem cilvēkam evolūcijā nav izveido juties kompensācijas un piemērošanās mehānismi. Tāpēc šo faktoru ietekmē īsā laikā var rasties smagas sekas.
Jebkura apkārtējās vides faktora kaitīguma pakāpē ir relatīva, tā ir atkarīga gan no ārējās, gan arī no iekšējās vides apstākļiem.
Visi apkārtējās vides faktori uz cilvēka organismu darbojas konkrētos tā eksistences sociālos apstākļos, kuriem ir ļoti liela, nereti pat izšķiroša nozīme slimību izcelsmē.
Mehāniskie faktori
Mehāniskā enerģija (cietu priekšmetu, triecienviļņa iedarbība) spēj izraisīt kā vietējus, tā ar! vispārējus organisma bojājumus. Traumas rezultāts ir atkarīgs no mehāniskās enerģijas lieluma un cilvēka audu un orgānu fizioloģiskajām, fizikāli ķīmiskajām un mehāniskajām īpašībām. Vēl ir svarīgi, vai vietējais bojājums kombinējas ar asiņošanu un nervaudu un ādas bojājumu. Ne mazāka nozīme ir vispārējiem traucējumiem, kuri smagos gadījumos izpaužas kā traumatiskais šoks (sk. organisma vispārējās reakcijas uz bojājumu).
Mehānisko spēku ietekmē rodas bioloģisko struktūru elastīga vai plastiska deformācija. Atkarībā no traumas rakstura vietējais bojājums izpaužas kā sastiepums, plīsums, saspiedums, sasitums, lūzums, izliekums, izmežģījums vai to kombinācijas.
Ja mehāniskais spēks pārsniedz attiecīgo audu izturības robežu, notiek kaulu lūzums, saišu un muskulatūras pārrāvums. Mehāniskās iedarbības rezultātā novēro organisma blīvo audu (mugurkaula, iegurņa, ekstremitāšu kaulu) izliekšanos, kā ari kaulu mežģījumu locītavās un ādas bojājumus.
SASTIEPUMS UN PLĪSUMS
Sastiepums mehāniska spēka ietekmē raksturīgs visām dzīvajām struktūrām (locītavu saitēm, cīpslām, muskulatūrai, ādai). Pielikta spēka darbības rezultāts, protams, ir atkarīgs no struktūras mehāniskās izturības, funkcionālā stāvokļa, patoloģiska procesa esamības, cilvēka vecuma un citiem faktoriem. Piemēram, muskulatūra koritrakcijas brīdī ir mazāk stiepjama nekā miera stāvoklī. Iekaisuši audi, kā arī veca cilvēka audi vairāk stiepjas un vieglāk plīst nekā veseli audi vai jauna cilvēka audi.
Trauma var izraisīt kādas ķermeņa daļas, piemēram, ekstremitātes visu struktūru (ādas, muskulatūras, kaulu, saišu u. c.) sastiepumus un plīsumus, pat šīs ķermeņa daļas atrāvumu. Ja mehāniskais spēks nav tik liels, ir svarīgi, vai tas iedarbojas atkārtoti un Ilgstoši. Kaitīgāka ir atkārtota iedarbība. Tā var izraisīt, piemēram, «nišu atslābumu, locītavas fiksējošā aparāta mobilizāciju un ieraduma izmežģījumu.
Dobo orgānu (kuņģa un zarnu trakta orgānu, urīnpūšļa) ilgstošs stiprs piepildījums (evakuācijas traucējumu dēļ) nereti rada gludās muskulatūras un dziedzeru atrofiju, sekretoriskās un motosiskās funkcijas pavājināšanos. Slimniekiem, kam ir aneirisma, ilgstoša iestiepuma rezultātā atrofējas asinsvada sienas, var rasties to plīsums un stipra asiņošana.
SASPIEDUMS
Dažādu audu izturība pret spiedienu ir atšķirīga. Visizturīgākie ir kauli un kustību aparāts. Sie audi fizioloģiskos apstākļos ir pakļauti stiprai un mainīgai mehāniskai slodzei (ķermeņa masa un muskulatūras darbības spēks, cilvēkam staigājot, strādājot fizisku darbu u. tml.). Mīkstie audi pret spiedienu ir daudz neizturīgāki — pat neliels saspiedums tajos rada asinsrites un trofikas traucējumus. Ilgstošs saspiedums izraisa audu atmiršanu (nekrozi) un izgulējumus (decubitus). Ja spiediens darbojas uz augošiem audiem, augšana kļūst lēnāka vai izbeidzas pavisam.
Ilgstoša saspieduma sindroms. Drīz pēc cilvēka vai, visbiežāk, kādas viņa ekstremitātes atbrīvošanas no saspieduma (dekompresijas) attīstās smagi funkcionāli un morfoloģiski traucējumi. Slimnieka vispārējais stāvoklis atgādina traumatiskā šoka divfāžu gaitu (sk. šoku). Bojātajos mīkstajos audos veidojas un uzkrājas bioloģiski aktīvas vielas («bojājuma mediatori»), piemēram, kālija un fosfāta joni, kreatīns, mioglobīns, denaturētas olbaltumvielas, hipotensīvie amīni (histamīns u. c.). Šīs vielas darbojas kā vietēji, tā arī vispārēji. Veidošanās vietā tās paaugstina kapilāru caurlaidību un veicina asins plazmas pāreju audos, rezultātā saspieduma vietā parādās masīva tūska. Vienlaikus, protams, samazinās cirkulējošo asiņu tilpums (rodas hipovolēmija) un pieaug asins viskozitāte, tas savukārt veicina sirdsdarbības pavājināšanos, asins sadalījuma maiņu un cirkulatoriskās hipoksijas attīstību. Hipovolēmijas apstākļos nierēs samazinās urīna filtrācija un pieaug reabsorbcija, tāpēc stipri samazinās urīna izdale — iestājas oligūrija.
Sitiena sekas organismā ir atkarīgas no traumējošā priekšmeta īpatnībām (truls vai ass priekšmets, «aukstais» vai šaujamais ierocis, gaisa viļņa trieciens), ķermeņu kustības ātruma un traumējošā priekšmeta kontakta virsmas ar organisma audiem, kā arī no bojājamo audu un visa organisma stāvokļa. Piemēram, lode, kurai ir milzīga kinētiskā enerģija, iekļūstot cilvēka organismā, izraisa audu bojājumus tālu aiz brūces kanāla robežām.
Gaisa viļņa trieciens mīnas vai aviobumbas sprādziena gadījumā izraisa iekšējo orgānu bojājumu, bungplēvīšu un plaušu alveolu plīsumu, vestibulārā aparāta bojājumu. Sevišķi bīstams ir CNS bojājums — smadzenes, kas fizikālā ziņā ir Cietā apvalkā iekļauta šķidrā sistēma, gaisa viļņa trieciena ietekmē var mainīt savu formu bez tilpuma maiņas (smadzeņu satricinājums). Smagāks smadzeņu bojājums ir nvērojams, ja traumas rezultātā rodas galvaskausa deformācija vai plīsums.
Sitiens ar trulu priekšmetu, kura virsma ir samērā liela, nereti bojā iekšējos orgānus, kaut arī organismā ārējie audi paliek nebojāti, piemēram, sitiens pa vēderu var radīt vēdera dobuma orgānu plīsumu.
Audu mehāniska bojājuma gadījumā vienmēr tiek kairināti nervu elementi (sāpju un taktilie receptori), bet plašas traumas gadījumā — arī bojāto audu nervu stumbri. Aferentā impulsācija no bojātajiem audiem izraisa sāpes, kā arī ierosina «avārijas» regulācijas mehānismus un ātrās aizsardzības-kompensācijas reakcijas (virsnieru hormonu pastiprinātu izdalīšanos, asinsvadu sašaurināšanos, asinsreces paātrināšanos u. c.). Ja ir bojāta ļoti plaša receploru zona vai arī daudz nervu šķiedru un stumbru (plaša trauma ar vairāku kaulu lūzumu, lielām brūcēm, ekstremitāšu atraušana, ilgstoša saspieduma sindroms), aferentā impulsācija kļūst ļoti intensīva. «Avārijas» regulācijas mehānismi izrādās nepietiekoši, organisma aizsardzības-kompensācijas mehānismi nespēj apmierinoši nodrošināt dzīvībai svarīgās funkcijas, un attīstās organisma vispārēja reakcija uz mehānisku traumu — traumatiskais šoks.
Jebkura apkārtējās vides faktora kaitīguma pakāpē ir relatīva, tā ir atkarīga gan no ārējās, gan arī no iekšējās vides apstākļiem.
Visi apkārtējās vides faktori uz cilvēka organismu darbojas konkrētos tā eksistences sociālos apstākļos, kuriem ir ļoti liela, nereti pat izšķiroša nozīme slimību izcelsmē.
Mehāniskie faktori
Mehāniskā enerģija (cietu priekšmetu, triecienviļņa iedarbība) spēj izraisīt kā vietējus, tā ar! vispārējus organisma bojājumus. Traumas rezultāts ir atkarīgs no mehāniskās enerģijas lieluma un cilvēka audu un orgānu fizioloģiskajām, fizikāli ķīmiskajām un mehāniskajām īpašībām. Vēl ir svarīgi, vai vietējais bojājums kombinējas ar asiņošanu un nervaudu un ādas bojājumu. Ne mazāka nozīme ir vispārējiem traucējumiem, kuri smagos gadījumos izpaužas kā traumatiskais šoks (sk. organisma vispārējās reakcijas uz bojājumu).
Mehānisko spēku ietekmē rodas bioloģisko struktūru elastīga vai plastiska deformācija. Atkarībā no traumas rakstura vietējais bojājums izpaužas kā sastiepums, plīsums, saspiedums, sasitums, lūzums, izliekums, izmežģījums vai to kombinācijas.
Ja mehāniskais spēks pārsniedz attiecīgo audu izturības robežu, notiek kaulu lūzums, saišu un muskulatūras pārrāvums. Mehāniskās iedarbības rezultātā novēro organisma blīvo audu (mugurkaula, iegurņa, ekstremitāšu kaulu) izliekšanos, kā ari kaulu mežģījumu locītavās un ādas bojājumus.
SASTIEPUMS UN PLĪSUMS
Sastiepums mehāniska spēka ietekmē raksturīgs visām dzīvajām struktūrām (locītavu saitēm, cīpslām, muskulatūrai, ādai). Pielikta spēka darbības rezultāts, protams, ir atkarīgs no struktūras mehāniskās izturības, funkcionālā stāvokļa, patoloģiska procesa esamības, cilvēka vecuma un citiem faktoriem. Piemēram, muskulatūra koritrakcijas brīdī ir mazāk stiepjama nekā miera stāvoklī. Iekaisuši audi, kā arī veca cilvēka audi vairāk stiepjas un vieglāk plīst nekā veseli audi vai jauna cilvēka audi.
Trauma var izraisīt kādas ķermeņa daļas, piemēram, ekstremitātes visu struktūru (ādas, muskulatūras, kaulu, saišu u. c.) sastiepumus un plīsumus, pat šīs ķermeņa daļas atrāvumu. Ja mehāniskais spēks nav tik liels, ir svarīgi, vai tas iedarbojas atkārtoti un Ilgstoši. Kaitīgāka ir atkārtota iedarbība. Tā var izraisīt, piemēram, «nišu atslābumu, locītavas fiksējošā aparāta mobilizāciju un ieraduma izmežģījumu.
Dobo orgānu (kuņģa un zarnu trakta orgānu, urīnpūšļa) ilgstošs stiprs piepildījums (evakuācijas traucējumu dēļ) nereti rada gludās muskulatūras un dziedzeru atrofiju, sekretoriskās un motosiskās funkcijas pavājināšanos. Slimniekiem, kam ir aneirisma, ilgstoša iestiepuma rezultātā atrofējas asinsvada sienas, var rasties to plīsums un stipra asiņošana.
SASPIEDUMS
Dažādu audu izturība pret spiedienu ir atšķirīga. Visizturīgākie ir kauli un kustību aparāts. Sie audi fizioloģiskos apstākļos ir pakļauti stiprai un mainīgai mehāniskai slodzei (ķermeņa masa un muskulatūras darbības spēks, cilvēkam staigājot, strādājot fizisku darbu u. tml.). Mīkstie audi pret spiedienu ir daudz neizturīgāki — pat neliels saspiedums tajos rada asinsrites un trofikas traucējumus. Ilgstošs saspiedums izraisa audu atmiršanu (nekrozi) un izgulējumus (decubitus). Ja spiediens darbojas uz augošiem audiem, augšana kļūst lēnāka vai izbeidzas pavisam.
Ilgstoša saspieduma sindroms. Drīz pēc cilvēka vai, visbiežāk, kādas viņa ekstremitātes atbrīvošanas no saspieduma (dekompresijas) attīstās smagi funkcionāli un morfoloģiski traucējumi. Slimnieka vispārējais stāvoklis atgādina traumatiskā šoka divfāžu gaitu (sk. šoku). Bojātajos mīkstajos audos veidojas un uzkrājas bioloģiski aktīvas vielas («bojājuma mediatori»), piemēram, kālija un fosfāta joni, kreatīns, mioglobīns, denaturētas olbaltumvielas, hipotensīvie amīni (histamīns u. c.). Šīs vielas darbojas kā vietēji, tā arī vispārēji. Veidošanās vietā tās paaugstina kapilāru caurlaidību un veicina asins plazmas pāreju audos, rezultātā saspieduma vietā parādās masīva tūska. Vienlaikus, protams, samazinās cirkulējošo asiņu tilpums (rodas hipovolēmija) un pieaug asins viskozitāte, tas savukārt veicina sirdsdarbības pavājināšanos, asins sadalījuma maiņu un cirkulatoriskās hipoksijas attīstību. Hipovolēmijas apstākļos nierēs samazinās urīna filtrācija un pieaug reabsorbcija, tāpēc stipri samazinās urīna izdale — iestājas oligūrija.
Sasitums un lūzums
Sitiens ir visu to ietekmju kopums, kas rodas, satiekoties kustīgiem ķermeņiem vai arī kustīgam ķermenim ar šķērsli. Sitiena brīdī ķermeņu kustības ātrumi strauji mainās un ķermeņi deformējas. Mazelastīgiem ķermeņiem bojājuma pakāpe ir lielāka. Organismā sitiena ietekmē notiek mīksto audu sastiepumi, plīsumi un saspiedumi, kaulu lūzumi, iekšējo orgānu bojājumi utt. Asinsvadu plīsumu rezultātā attīstās asiņošana.Sitiena sekas organismā ir atkarīgas no traumējošā priekšmeta īpatnībām (truls vai ass priekšmets, «aukstais» vai šaujamais ierocis, gaisa viļņa trieciens), ķermeņu kustības ātruma un traumējošā priekšmeta kontakta virsmas ar organisma audiem, kā arī no bojājamo audu un visa organisma stāvokļa. Piemēram, lode, kurai ir milzīga kinētiskā enerģija, iekļūstot cilvēka organismā, izraisa audu bojājumus tālu aiz brūces kanāla robežām.
Gaisa viļņa trieciens mīnas vai aviobumbas sprādziena gadījumā izraisa iekšējo orgānu bojājumu, bungplēvīšu un plaušu alveolu plīsumu, vestibulārā aparāta bojājumu. Sevišķi bīstams ir CNS bojājums — smadzenes, kas fizikālā ziņā ir Cietā apvalkā iekļauta šķidrā sistēma, gaisa viļņa trieciena ietekmē var mainīt savu formu bez tilpuma maiņas (smadzeņu satricinājums). Smagāks smadzeņu bojājums ir nvērojams, ja traumas rezultātā rodas galvaskausa deformācija vai plīsums.
Sitiens ar trulu priekšmetu, kura virsma ir samērā liela, nereti bojā iekšējos orgānus, kaut arī organismā ārējie audi paliek nebojāti, piemēram, sitiens pa vēderu var radīt vēdera dobuma orgānu plīsumu.
Audu mehāniska bojājuma gadījumā vienmēr tiek kairināti nervu elementi (sāpju un taktilie receptori), bet plašas traumas gadījumā — arī bojāto audu nervu stumbri. Aferentā impulsācija no bojātajiem audiem izraisa sāpes, kā arī ierosina «avārijas» regulācijas mehānismus un ātrās aizsardzības-kompensācijas reakcijas (virsnieru hormonu pastiprinātu izdalīšanos, asinsvadu sašaurināšanos, asinsreces paātrināšanos u. c.). Ja ir bojāta ļoti plaša receploru zona vai arī daudz nervu šķiedru un stumbru (plaša trauma ar vairāku kaulu lūzumu, lielām brūcēm, ekstremitāšu atraušana, ilgstoša saspieduma sindroms), aferentā impulsācija kļūst ļoti intensīva. «Avārijas» regulācijas mehānismi izrādās nepietiekoši, organisma aizsardzības-kompensācijas mehānismi nespēj apmierinoši nodrošināt dzīvībai svarīgās funkcijas, un attīstās organisma vispārēja reakcija uz mehānisku traumu — traumatiskais šoks.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru